Inga Zirka: būtisks jautājums, vai mūsu izglītības sistēma iemācīsies būt stiprāka pēc Covid-19
Dzīvojam ļoti sarežģītā laikmetā. Valdības lēmumi visādos jautājumos mainās gandrīz vai katru dienu. Izglītības jomā, tāpat kā visās citās jomās, ir strauji jāpielāgojas. Pedagogiem ir jābūt speciālistiem ne tikai savos mācību priekšmetos, bet arī jāveic laboratoriju asistentu darbs. Testu nodošana skolās ir kļuvusi par ikdienas satāvdaļu. Pedagogiem jāorientējas tehnoloģijās, lai varētu nodrošināt mācību procesu tajos brīžos, kad bērniem jāmācās attālināti. Pašreiz ir mācības klātienē, bet uz cik ilgu laiku? Tas nevienam nav zināms. Jautājums ir arī kādā kvalitātē mūsu bērni saņem izglītību. Pagājušajā mācību gadā daudzās skolās bērni nepaspēja izņemt visu gadā paredzēto mācību vielu. Bērni, kuri mācās pirmajās klasītēs skolā, nevar atcerēties “normālu” dzīvi, un mācības klātienē bez maskām un distancēšanās.
Inga Zirka, pedagoģe
Vissāpīgākais ir tas, ka ļoti labi, profesionāli pedagogi zaudēja darbu šī gada 15. novembrī. Skolas direktori bija izmisumā kā šos “robus” aizpildīt. Bērni zaudēja iemīļotus skolotājus, klases audzinātājus, 9.un 12. klases – eksāmenu priekšmetu skolotājus. Skolotāji, kuri palika darbā, pēkšņi kļuva pārslogoti, jo bija jāuzņemas papildus stundas. Kas notiks ar tiem skolotājiem, kuri zaudēja darbu? Viena daļa, kuriem pedagoga profesija ir sirdslieta, sēros ilgi par pazaudēto, iemīļoto darbu ar bērniem un jauniešiem. Citi iespējams kļūs par tālmācības skolu skolotājiem, bet liela daļa vienkārši aizies no pedagogu profesijas.
Darbu skolā pamet arī tie skolotāji, kuri nav bijuši spiesti aiziet, jo slodze par lielu, emocionālā sasprindzinājuma nasta kļūst par smagu. Valdībai būtu šis pārsteidzīgais lēmums par pedagogu atlaišanu jāatceļ. Ir jāļauj profesionāliem cilvēkiem strādāt savā profesijā, lai viņi var turpināt piedāvāt kvalitatīvu izglītību bērniem un jauniešiem, rūpēties par savām ģimenēm, saņemt pelnīto atalgojumu, kā arī turpināt godprātīgi maksāt nodokļus valstij. Jaunieši, piemēram, varētu četras dienas nedēļā mācīties klātienē un piekto mācīties ar tiem skolotājiem, kuri epidemioloģisku ierobežojumu dēļ, spiesti mācīt attālināti. Manuprāt, nevakcinētie skolotāji ir gatavi par savu naudu veikt testus un strādāt, bet valdība viņus, nez kāpēc, soda par nepakļaušanos teju jau obligātajai vakcinēšanai.
Ir ļoti daudz aktuālu izglītības jautājumu par kuriem varētu rakstīt, bet šis samilzušais jautājums par tiesiskumu izglītības sistēmā met milzīgu ēnu un nomāc visus pārējos jautājumus. Ja bērni, kuri mācās skolā redz, ka viņu pedagogi zaudē darbu, ne tādēļ, ka viņi būtu nekompetenti, bet tādēļ, ka viņiem tiek atņemta brīvība, kāda motivācija viņiem var būt mācīties un tiekties iegūt izglītību? Jaunietis varētu domāt šādi: “Mans skolotājs bija izglītots, interesanti mācīja, audzināja un saliedēja mūsu klasi, pat tad, kad tas bija jādara ilgstoši attālināti, taču viņu atlaida no darba? Kādas ir garantijas, ka es varēšu brīvi mācīties, iegūt izglītību, mācīties augstskolā un strādāt?” Šobrīd tiešām tādu garantiju nav.
Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka Latvijā bērniem ir iespējams apgūt izglītību ģimenē. Tas ir iespējams, ja ir saprotoši skolotāji, kuri sadarbojas ar vecākiem, atbalsta, sastāda un labo pārbaudes darbus. Mans dēls jau otro gadu mācās mājmācībā. Dzīvojam Liepājā un viņš ir piesaistīts Vilgāles sākumskolai (Kuldīgas rajonā). Viņam ir iespēja ātrāk apgūt mācību vielu, individuāli piestrādāt pie vielas, kas sagādā kādas grūtības, kā arī klātienē piedalīties sportā, darbmācībā un citās stundās, kuras ir vēlams apgūt kopā ar citiem bērniem. Mani skumdina tas, ka skolēnu līdzfinansējums, kam vajadzētu sekot skolēnam, ir nogriezts par 90%. Tādēļ skola, pie kuras viņš un daudz mājmācības bērnu ir piesaistīti, patiesībā nodarbojas ar labdarību palīdzot mājmācības bērniem. Skolai arī nav iespējams vairs pieņemt bērnus no citiem rajoniem ārpus Kuldīgas rajona finansējuma trūkuma dēļ. Kur ir palikusi šī nauda, kurai vajadzēja sekot manam dēlam, kā arī pārējiem mājmācības bērniem?
Manuprāt, īpaši šajos laikos, mājmācība un tālmācība būtu atbalstāma, jo tā dod bērniem un jauniešiem stabilitāti strauji mainīgajā sabiedrībā. Taču, šķiet, ka valdība vēlas darīt visu iespējamo, lai šādu mācības veidu mazinātu vai apturētu. Tālmācība mazajās klasēs dod bērniem iespēju mācīties mājās, bet ar skolotāju sniegto atbalstu attālinātās stundās, ja vienam no vecākiem darba dēļ nav iespējams veltīt pietiekoši daudz laika, lai bērns varētu apgūt mācībvielu ģimenē. Attālināti gan skolotāji, gan bērni var ideāli strādāt epidemioloģiski visdrošākajā vidē. Lauku skolas, kur ir klātienes bērnu trūkums var būt inovatīvas un pieņemt mājmācību bērnus.Tas būtu vairāk iespējams, ja valdība atbalstītu šādu mācīšanās modeli (ar līdzfinansējumu, ko bērni parastajās skolās dabū) un, ja skolās būtu radoši pedagogi un inovatīvi direktori.
Noslēgumā vēlos teikt, ka mums ir šajā sarežģītajā laikā jāmācās domāt ārpus sistēmas un ārpus līdzšinēji pierastajām normām. Tikai, ja būsim gatavi meklēt radošus risinājumus, mēs varēsim izglītībā un arī citās jomās iet uz priekšu.